Mail Space Facebook Google Plus RSS

Bebrene (Bebrenes ciems) savu vārdu ieguvusi no Bebrupītes, kuras krastos tā atrodas. Gan senos laikos, gan vēl joprojām Bebrenes apkārtnē dzīvo daudz bebru. Pirmoreiz rakstos minēta 1562. gadā, bet ir liecības par to, ka Bebrenes apkārtne apdzīvota sākot ar akmens laikmetu.

Bebrenes vēsture

Bebrenes pagasts izveidots 1864. gadā, apvienojot Bebrenes, Kaldabruņas un Kaminčas muižu pagastus. Vēlāk pievienots Ilzu muižas pagasts. 1935. gadā Ilūkstes apriņķa Bebrenes pagasta platība bija 158,9 km² un tajā dzīvoja 3481 iedzīvotājs.
Bebreni vācu armija okupēja 1941. gadā jūnijā. Frontes līnija Bebrenei pāriet pāri diezgan mierīgi, bez lieliem postījumiem. Vācieši izrēķinās ar vietējiem komunistiskā režīma aktīvistiem, nokrīt dažas lidmašīnas, notiek daži terora akti. 1944. gadā vācu armija atkāpās un tika atjaunota padomju vara, nodibināts Ilūkstes apriņķis. 1950. gadā apriņķis tika iekļauts Daugavpils apgabalā un pēc tam Daugavpils rajonā, kuru administratīvi uzskata par Latgales nevis Zemgales sastāvdaļu.
1945. gadā pagastā izveidoja Bebrenes, Ilzes un Kaldabruņas ciema padomes, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. Bebrenes ciems (vēlāk pagasts) ietilpis Ilūkstes (1949-1962) un Daugavpils (1962-2009) rajonos. 1959. gadā Bebrenes ciema kolhoza «Līga» teritoriju pievienoja Dvietes ciemam. Bebrenes ciemam 1961. gadā pievienoja Dvietes ciema kolhoza «Gaisma» teritorija, 1963. gadā - daļu likvdētā Prodes ciema teritorijas. 1990. gadā ciemu reorganizēja par pagastu. 2003. gadā Bebrenes pagasts iekļāvās Ilūkstes novadā.



Bebrenes muiža

Bebrenes ciems ir viens no nedaudzajiem Latvijā, kura apbūve tieši piekļaujas muižas ansamblim un veido ar to kopēju plānojuma struktūru. Tajā noteicošā loma ir muižas ēku un baznīcas izkārtojumam uz vienas kompozīcijas ass, kura stiepjas dienvidu – ziemeļu virzienā. Pārējie apbūves elementi ir vairāk vai mazāk tai pakārtoti.
Bebrenes muiža no 1570.gada piederēja Zībergu dzimtai. Šīs dzimtas pēdējā pārstāve baronese Izabella Helena fon Zīberga (1785 – 1849), apvienojot savas muižas – Pilskalnes, Kazimirišķu u.c. – ar sava vīra grāfa Mihala Plātera īpašumiem, savienoja arī uzvārdus. Nākamais muižas īpašnieks bija viens no viņa dēliem – Staņislavs Kostka Plāters – Zībergs (1823 – 1895). Pēdējam Bebrenes muiža piederēja viņa mantiniekam Jozafam Marijam (1859 – 1933). Bebrenes pils celtniecību 19.gs. beigās uzsāka grāfs S. K. Plāters – Zābergs. Būvdarbi bija pabeigti 1896.gadā, pēc viņa nāves, kad muižā jau sāka saimniekot J. M. Plāters – Zībergs. Poļu mākslas vēsturnieks R. Aftanazi norāda, ka jauno pils ēku, ievērojot dzimtas tradīcijas, projektējis ievērojamais poļu – itāļu mākslinieku un arhitektu dzimtas pārstāvis arhitekts L. J. L. Markoni.
 
Leonardo Jāns Ludvigs Markoni (1834, Varšava – 1919, Šveice) pēc Varšavas reālģimnāzijas beigšanas praktizējies pie tēva. 1854.gadā viņš nolika I, bet 1865.gadā – II klases arhitekta eksāmenu. L. J. L. Markoni radošā darbība ir maz zināma, jo dzimtas arhīvā viņa atstātais mantojums nav liels. L. J. L. Markoni ir īsts sava laika mākslas stila – eklektisma – pārstāvis. Visiemīļotākās viņam ir vēlīnās renesanses formas. Tieši šī mākslas stila ietekmē viņš projektējis arī Bebrenes pili. Līdz mūsu dienām šī ne pārāk lielā, taču majestātiskā ēka nonākusi pārveidotā izskatā: 1960.gados mansarda stāva vietā tika uzcelts pils trešais stāvs. Ēka sākotnējā veidā redzama vairākās senās fotogrāfijās. Galvenās fasādes centru rotāja poligonāls trīs ailu asu izvirzījums, kuram piekļaujas terase ar kāpnēm uz abām pusēm. Virs ieejas durvīm otrā stāva līmenī atrodas neliels balkons. Otras garenfasādes centrā izbūvēts trīs ailu mezonīns. Arī pie tā ir plaša terase, kas šajā pusē, tāpat kā pati ēka, zemes līmeņa krituma dēļ ir pacelta uz augsta, no šķeltiem laukakmeņiem mūrēta cokolstāva. Pie abām ieejām gala fasādēs arī izveidotas kāpnes. Jāpiebilst, ka visu četru ieeju arhitektoniskais risinājums ir atšķirīgs.
Pils ārsienas darinātas no sarkanajiem ķieģeļiem. Fasāžu dekoratīvās detaļas – stūru un starp logailām novietotie rusti, jumta dzega un starpstāvu dzegas, kā arī logailu apmales – darinātas javā un tonētas baltas. Šāds sienu materiāls tonālais kontrasts padarīja pils fasādes izteiksmīgas un dekoratīvi piesātinātas.
Visai interesants ir Bebrenes pils plānojums. Halle atrodas ēkas rietumu galā aiz ieejas, kura tika uzskatīta par galveno. Hallē atrodas marmora kamīns. Tam labajā pusē bija durvis uz mazo salonu, no kura savukārt varēja nokļūt lielajā salonā un kabinetā (kunga pieņemamā telpā). Šīs telpas kārtotas anfilādē. Kamīnam kreisajā pusē esošās durvis ēdamzālē, pēc tam lielajā bibliotēkā, no kuras savukārt mazajā bibliotēkā. Pie austrumu ieejas atradās koridors. No tā varēja nokļūt viesu istabā, vannas istabā un kabinetā. Otrais stāvs bija sasniedzams pa kāpnēm hallē un koridorā. Otrajā stāvā, pretēji pirmajam, kurš pārsvarā bija domāts reprezentācijai, atradās telpas ikdienas dzīvošanai, tāpat kā mansarda stāvā (izņemot vienu telpu, kur bija iekārtota mājas baznīciņa). No bufetes telpas bija noeja pagrabā un tālāk pa pazemes koridoru, attālāk stāvošajā virtuves ēkā. Pils plānojumā, it sevišķi pirmajā stāvā, jūtams kompromiss starp iepriekšējos gadsimtos izkopto reprezentācijas shēmu un ērtas ikdienas dzīves norisēm atbilstošu dzīvokļa plānu. L. J. L. Markoni veiksmīgi apvieno šos abus mājokļa plānojuma veidus. Arī tik ierasto centrālo parādes ieeju garenfasādes centrā viņš novietojis gala fasādē. Otrai ieejai austrumu galā ir ikdienišķāks raksturs, jo no tās sasniedzamas viesiem un apkalpotājiem nepieciešamās istabas otrajā stāvā. Visas telpas ir veiksmīgi izkārtotas, nodrošinot ērtu un loģisku funkcionālo izmantojumu. Arī otrajā stāvā telpas ir kārtotas gar koridoru un ir savstarpēji izolētas.
 
Bebrenes muižas pils iekštelpas pēc īpašnieku atziņām un dažiem saglabātiem dokumentiem aprakstījis poļu mākslas vēsturnieks R. Aftanazi. Reprezentācijas telpas rotāja senlaicīgi bronzas kroņlukturi ar kristāla piekariem un antīkas mēbeles, kuras tika atvestas no S. K. Plātera – Zīberga Parīzes dzīvokļa, kur viņš ar ģimeni dzīvoja pēc 1863.gada sacelšanās. Abos salonos un bibliotēkā bija marmora kamīni. Lielā salona sienas bija apvilktas ar sarkanu damastu. Apkārt lielam ovālam galdam stāvēja Ludviga XV stila krēsli, bet gar sienām ampīra stila sēdekļi. Pie salona dienvidu sienas atradās itāļu gleznotāju darbi. Tur arī bija liels Ludviga XII stila krēsls ar kāju paliktni. Pie sienas karājās liels 13.gs. gobelēns ar antīkās tēmas sižetu. Lielajā un mazajā bibliotēkā visas sienas aizņēma stikloti grāmatu plaukti, kuros atradās ap 1000 sējumu. Šo grāmatu krājumu bija izveidojis Jozafats Plāters, juridisko zinātņu doktors.
Pirmā pasaules kara laikā (1915.gada pavasarī), vācu karaspēkam tuvojoties Bebrenei, visi vērtīgie mākslas priekšmeti tika nogādāti Pēterburgā un nodoti uzglabāšanai Ermitāžā. Plāteru – Zībergu ģimenei, atgriežoties no trimdas Somijā, šos mākslas darbus atrast vairs neizdevās. Arī Bebrenes pilī palikušie iekārtas priekšmeti, kamīnus ieskaitot, bija pazuduši.
 
Bebrenes pils telpiskā uzbūve ir atbilstoša un tipiska savam laikmetam, kuras 20.gs. sākumā arhitekts E. Kupffers formulējis šādi: “Kungu mājai ar savām formām un izteiksmīgu izskatu jāatklāj sava svarīgā nozīme un labi jāizceļas citu apkārtējo ēku vidū. Taču galvenais nav sarežģīts apjoms un bagāta ornamentika, bet gan labas proporcijas un veiksmīgs telpisko daļu savstarpējais sagrupējums.” Šo formulējumu var attiecināt arī uz citiem L. J. L. Markoni darbiem, kuri tapuši īsi pirms Bebrenes projekta izstrādes. Strādājot pie Bebrenes pils projekta, L. J. L. Markoni neapšaubāmi izmantoja savu pieredzi šādu objektu radīšanā. Uzmanīgi iepazīstoties ar Bebrenes arhitektūru, jāsecina, ka L. J. L. Markoni darbs organiski iekļaujas Latvijas muižu neorenesanses piļu vidū. Šāda pieeja pauž arhitekta vēlēšanos iesaistīt jaunbūvi konkrētā vēsturiskā vidē. Bebrenē to veidoja jau esošā apbūve, parks un Augšzemes lauku ainava. Ap 40 ha lielajā parkā varēja ienākt caur grezniem vārtiem (19.gs. beigas). Aiz tiem esošajai alejai sekoja apaļš zālājs. Tam labajā pusē atradās klēts, ratnīca un noliktava, kreisajā pusē – virtuve ar palīgtelpām. Attālāk no pils bija divstāvu mūra nams, kurā bija iekārtots muižas pārvaldnieka dzīvoklis. Viss parks bija apjozts ar mūra žogu.
Bebrenes kapsētā saglabājusies arī grāfu dzimtas kapliča. Tā celta 19.gs. otrajā pusē eklektisma stilā. Vairums no muižas centra ēkām, kā arī namiņš virs pagraba un dzirnavas ir saglabājušies līdz mūsdienām, daļēji ir zudis to sākotnējais ārējais izskats un plānojums. Tomēr salīdzinoši ar citu muižu tehnisko stāvokli Bebrenē tas ir apmierinošs.


IZMANTOTĀ LITERATŪRA
http://ai1.mii.lu.lv/kultura/
J. Zilgalvis. Daugavas muižas 18.gs – 20.gs. sākums. 102. – 106. Lpp., Apgāds IZGLĪTĪBA, Rīga 1998.