Bebrene (Bebrenes ciems) savu vārdu ieguvusi no Bebrupītes, kuras krastos tā atrodas. Gan senos laikos, gan vēl joprojām Bebrenes apkārtnē dzīvo daudz bebru. Pirmoreiz rakstos minēta 1562. gadā, bet ir liecības par to, ka Bebrenes apkārtne apdzīvota sākot ar akmens laikmetu.
Publicēšanas datums: ceturtdiena, 2020 gada 27. augusts Ar ko Tev saistās Bebrene?
Sekojot līdzi Bebrenes aktualitātēm sociālajos tīklos un stāstiem par Bebreni, saprotu, ka spilgtākās bērnības takas ir teju visiem vienas, tikai tās ietas dažādos laikos.
Tās siltākās atmiņas par Bebreni sākas no bērnu dārza laikiem, obligātie kinoteātra apmeklējumi “10 kopejek – Nu Zajac Pogodi” (tikai neatminos, līdz kuram gadam kino tika rādīts). Savu kolorītu atmiņās „ienes” arī padomju laiki ar preču deficītu, kad vecāki deva talonus un sietiņa ķeselīti, lai ietu uz veikalu pēc produktiem. Kad izdzertā limonādes pudele (tara) tika nodota un par to varēja nopirkt svaigu bulciņu vai košļājamo gumiju.
Bebrene neatņemami saistās ar grāfa Plātera-Zīberga muižu, kas pārtapusi par skolu. 80-tajos tajā mācījās vairāk kā 200 skolēnu, un ziemas laikā teju katram no viņiem aizraujošākā izklaide bija noslidināties uz skolas somas no mazā skolas kalna. Par aizraujošu pusaudžu pienākumu tika uzskatīts arī izložņāt muižas pagrabus un ejas. Daudzi noteikti atminēsies notikumu, kad mobilais zobārstniecības busiņš teju iebruka muižas pazemes ejā. Skolēnu prieks bija neaprakstāms! Pēc skolas nodarbībām aizraujošie hokeja mači uz lielā dīķa, kur ikkatra jaunpienācēja ugunskristības bija stāvēt vārtos, vēlams, tēva filcīšos.
Vasaras laiks – kopējās spēles māju pagalmos, piedzīvojumi graudu klētī, pārgājieni uz tuvējiem mežiem un ūdenstilpnēm, velosipēdu skrūvēšana un krāsošana lielajās darbnīcās. Atmiņu daudz, un mazliet smaidot, jāatzīst, ka joprojām nesaprotu, kāpēc vecāki mūs ikkatru svētdienu sūtīja uz baznīcu, tiešām tik daudz grēkojām?
Bebrenes pakalni aizrauj – ainaviskas vietas! Radīta vieta aktīvajam tūrismam, pārgājieniem, velo izbraucieniem, slēpošanai.
Kur Tu šobrīd dzīvo?
Dzīves līkloči un karjeras iespējas veduši cauri dažādām dzīvesvietām - lauku bērnam vienmēr ir tieksme redzēt plašāku pasauli. Pēc skolas absolvēšanas nav pārsteigums, ka liela daļa jauniešu no mazās Bebrenes provinces (un ne tikai Bebrenes) steidz uz lielpilsētām. Manā gadījumā 10 gadi pavadīti Rīgā, kur izjusta dinamiskā, komunikablā un steidzīgā pilsētvide. Kādā brīdī nāca vēlme pēc „zaļākas dzīves”, attālinoties no steidzīgās galvaspilsētas dzīves, pārcēlos uz Cēsīm. Cēsu kalnainā pilsētvide ar vēsturisko pili bija tie, kas ik pa laikam atgādināja arī Bebrenes pakalnus un grāfa Plātera-Zīberga muižu.
Šobrīd dzīvoju Rēzeknē un nekad dzīvē nebiju domājis, ka šo pilsētu reiz saukšu par mājām. Reizēm nāk prātā sens sakāmvārds: „Dzīvē skrien, kur skriedams, atceries, zeme ir apaļa!” Lai arī cik tālu ir ceļots un redzēts, nekas tā neiedvesmo, kā mājupceļš! Rēzekne nav gluži blakus Bebrenei, tomēr saku ar pārliecību, sēļiem sirsnīgais latgalietis ir tuvāks par kurzemnieku!
Ar ko Tu nodarbojies?
Varu teikt droši, skolas gadu aktīvais dzīvesveids bija viens no iemesliem profesijas izvēlē, esmu militārpersona, dienēju Nacionālajos Bruņotajos spēkos. Dažādos dzīves posmos tika pieņemti arī citi profesionālie izaicinājumi, kas nav saistīti ar militāro sfēru - ar motīvu, neizmēģināsi, neuzzināsi! Lai nu kā, tomēr paliku pie stingrākiem pamatiem un pārbaudītām vērtībām.
Kas ir interesantākais Tavā darbā?
Militārajā dienestā esmu izvēlējies instruktora karjeru, tas nozīmē intensīvu darbu ar personālu, proti, organizēt apmācības, vadīt nodarbības. Mēdz jautāt, kāpēc neizvēlējos virsnieka karjeru? Iespējams, kādā brīdī pašam pietrūka apņemšanās, tomēr par to nenožēloju. Dienesta laikā pieņemti dažādi profesionālie izaicinājumi, ir būts „karstajos punktos”, gūta pieredze vairākās valstīs - Baltija, Vācija, Nīderlande, Ukraina, Gruzija, Turcija. Īsumā, ir jābūt tikai vēlmei darīt.
Ikdienas darbus papildinu ar hobijiem. Vistuvākais kļuvis velosports (MTB kalnu maratoni), arī tas, iespējams, nācis līdzi no bērnības. Skolas gados no mājām līdz skolai bija mērojami 8 kilometri vienā virzienā (Diņģeļkalna pusē) un visbiežāk tie tika mēroti ar velosipēdu. Jāatzīst, ka ieradumam un neatlaidībai liels spēks, šoreiz tas deva iespēju pievienoties uz dažām sezonām amatieru SUBARU AD REM Auto MTB velo komandai. Katrā mačā komanda uzstādīja mērķi, tādējādi izjūtot ne tikai individuālo sacensību garu, bet arī atbildību komandas darbā.
Interesantākais darbos noteikti vēl priekšā!
Ko Tu novēlētu Bebrenei un bebreniešiem?
Jaunības maksimālisms ļauj pārkāpt nezināmajām baiļu robežām, savukārt dzīves pieredze ļauj atskatīties, kas Tevi darījis stiprāku! Cieniet to, kas ir dots!
Paldies tiem, kuri ir ieguldījuši savu laiku un enerģiju Bebrenes un bebreniešu labklājībā un izaugsmē! Paldies Bebrenes skolotājiem, kuri mūs tādus skolojuši!
