Bebrene (Bebrenes ciems) savu vārdu ieguvusi no Bebrupītes, kuras krastos tā atrodas. Gan senos laikos, gan vēl joprojām Bebrenes apkārtnē dzīvo daudz bebru. Pirmoreiz rakstos minēta 1562. gadā, bet ir liecības par to, ka Bebrenes apkārtne apdzīvota sākot ar akmens laikmetu.
Publicēšanas datums: ceturtdiena, 2020 gada 24. septembris Mani sauc Lāsma Cimere – toreiz Stašule. Lāsma Stašule. Krusttēvam – lapsa, klasesbiedriem – jā, garā Līze, vecākais leitnats, vecākiem – Podziņa.
Ar ko Tev saistās Bebrene?
Bebrene ir mans sākums. Mans gods, mana dzimta. Mana Sēlija. To vienmēr un visiem atgādinu.
Ar ko man saistās Bebrene?
Ar bērnību. Ar Kapu kalna slēpošanas trasēm un skolotāju Valēriju Puidu, ar milzīgajām pienenēm, kas uzziedēja gluži kā vainags visapkārt Bebrenes centra kalnam, ar cēlo Bebrenes baznīcu, kurā kalpoja mans opaps un kurā kristīja manus vecākos dēlus – Matīsu un Reini, ar manu bērnudārzu, kas toreiz atradās tur, kur vairs nav lielās, apaļās strūklakas un milzīgo, zaļo šūpoļu – tas bija tehnikuma telpās (toreiz). Man Bebrene cieši savijas ar stāstu par manu skolu un leģendām par spokiem tās pagrabos. Skola man atgādina par pirmo mīlestību un palodzē iegravētiem vārdiem, par darba un atpūtas nometni - kolhoza garās vagas - un pirmo nopelnīto algu.
Bebrene – tie ir mani skolotāji. Visgaišākajās atmiņās mīt vēstures skolotājs Silavs – zinošs, stingrs. Tur pat ciemojas mana krievu valodas skolotāja - Ludmila Riekstiņa. Viņa man atklāja krievu literatūru un to, kā gatavo “vareņikus”.
Klusa saikne mani saista ar katru skolas telpu, ar klasesbiedriem un audzinātāju Aldu Ģēģeri. Vidusskolas klasēs bijām tikai meitenes vien, bet pasākumi vienalga bija jautri un radoši. Un Edīte - mana sirds draudzene – arī ir mana Bebrene. Un Ints, Normunds, Diāna, Ilze, Daiga…
Un mūsu vecais kultūras nams – Bebrenes sirds. Sāpīgi bija, kad uzzināju, ka tas nodega. Todien mana dvēsele skuma-raudāja. Jo tur notika īstā Bebrenes jauniešu dzīve – indiešu kino un Savenko, kas rādīja filmas, pirmās diskotēkas, ko vadīja Vilciņš Uldis, Jaunā gada karnevāli – visas maskas tapa steigā, bet ieguva pirmās vietas.
Esmu īsta bebreniete joprojām, bet ar laika nobīdi. Jo zinu katru Bebrenes taciņu, mežus, vienīgi cilvēki sāk pagaist atmiņās. Visspilgtāk tur kavējas Ziga (veikala boss), Vecais Nazītis – tie, kas zina, par ko runāju, pasmaidīs, Johana onkulis – mans kaimiņš (man ļoti mīļš).
Kur Tu šobrīd dzīvo?
Pēc Bebrenes vidusskolas absolvēšanas es nodzīvoju Rīgā 14 gadus, bet nu jau trīspadsmito dzīvoju Ogrē – teju līdzās upei Ogre.
Ar ko Tu nodarbojies?
”Ej un dedz, sadedz savu balsi meklējot!”. Savu balsi ieguvu tieši Bebrenē. Kad vēl mācījos Bebrenes vidusskolā, jau, būdama 10.klases skolniece, devos savu mammu - skolotāju Dzintru Stašul i- aizvietot mācību stundās. Esmu izaugusi pedagogu ģimenē - prasme dzirdēt bērnu laikam tika jau ielikta šūpulī. Pabeidzu Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti, iegūstot baltu filoloģijas maģistra grādu. Paralēli mācījos pedagoģiju. Nostrādāju skolā 23 gadus – mācīju bērnus no 5.klases līdz 12.klasei, biju metodiķe, audzinātāja, vadīju skolas teātra studiju. Esmu 5.kvalitātes pakāpes skolotāja - tā bija tāda kā kvalitātes zīme mūsu izglītības sistēmā, izglītības metodiķe Latviešu valodas aģentūrā – atklāju pedagogiem daudzveidīgas mācību metodes un to, kā strādāt ar bērniem, kam ir mācību grūtības, esmu arī karjeras konsultante – strādāju kādu laiku Valsts Nodarbinātības aģentūrā ar jauniešiem, biju arī izglītības darba speciāliste Ikšķiles pašvaldībā. Latvijas Atvērto tehnoloģiju asociācijā biju mentore, pasākumu kuratore. Un tad mans jaunākais dēls Roberts sāka iet 1.klasē, bet es nolēmu mainīt dzīvi.
Šobrīd esmu uzņēmēja – vispirms izveidoju NVO O ISTABA, tad mācījos mazā biznesa vadību, tad tapa ĶEPA RAW FOOD. Šobrīd mani bērni ir citu cilvēku lolojumi, jo, ienākot ģimenē mūsu sunim Cane Corso Koram, aktuāls tapa jautājums par laimīga suņa dzīvi un drošu, veselīgu barošanu - svaigēšanu. Nereti vēl mācu bērnus, vadu lekcijas pedagogiem, organizēju pasākumus, bet vislabāk man patīk klusums, upe un mežs, mans dārzs, ziedi un mana ģimene. Man ir 3 dēli – 26, 22 un 12 gadus jauni. Vecākais dēls ir sertificēts fizioterapeits, vidējais – inženieris enerģētiķis, bet jaunākais dēls Roberts – šobrīd mākslinieks un basketbolists. Arī mans vīrs Uģis ir uzņēmējs, mans padomdevējs un atbalsts.
Kas ir interesantākais Tavā darbā?
Ja kopumā vērtēju savas prasmes un sava darītā darba veikumu – esmu darbaholiķe. Vislabākais šī brīža darbā ir tas, ka pati pieņemu lēmumus un mani vairs neviens nebar (te smaidu), savu laiku plānoju pati jau piekto gadu. Mans rīts sākas ar pastaigu mežā vai peldi upē cauru gadu, cenšos noķer rīta dzestrumu, vakara sauli, baudīt klusumu. Šobrīd daudz vairāk laika varu veltīt savam piektklasniekam un sev.
Ko Tu novēlētu Bebrenei un bebreniešiem?
Bebrenei – savai Dzimtenei – vēlu sirdscilvēkus un darītājus.
Sūtu savus sveicienus tiem, kas uztur lapu www.manabebrene.lv un īpaši saku – lielu paldies - par sadaļu “Bebrenes cilvēki”. Tieši šajā sadaļā es mēdzu aizkavēties, jo tur ir visi – es maza, mani vecvecāki un vecāki, mani draugi, skolotāji, kaimiņi. Visi bebrenieši. Un tas ir tas īpašais, kas mūs visus vieno – Bebrenes vasaras un ziemas, rudeņus un pavasarus. Un CILVĒKUS.
Lai stāsts par Bebrenes cilvēkiem godam turpinās!
